hipnodzemdibas - Blogs

Bailes no dzemdībām.

Thu, 05 Mar 2026 08:55:00 +0000

Kas var radīt bailes no dzemdībām?

1. Nezināmais.

Ir normāli, ja jūtam bailes vai trauksmainību, jo priekšā ir nezināmais. Nezināmais var būt par to, kas vispār notiks, ko sagaidīt no paša dzemdību procesa, no aprūpes speciālistiem, un nezināmais var būt arī par sāpēm - cik stipras un kādas sāpes es jutīšu, cik ilgi tas ies -, var rasties šaubas par sevi - vai maz spēšu to izdarīt. Šis ‘’nezināmais’’ ir tas, kas var būt kā dzinējspēks tam, lai mamma pēc iespējas labāk sagatavotos dzemdībām - izprastu, kas notiek ķermenī dzemdību laikā un kā sev un mazulim palīdzēt noiet dzemdību ceļu. Zināšanas ir spēks! Dzemdību sagatavošanās kurss var būt ļoti noderīgs. Mūsdienās informācija par dzemdībām ir viegli atrodama, tikai jāraugas, lai iegūtā informācija būtu uzticama, lai tā iedrošina, spēcina, nevis biedē.

2. Iepriekšēja pieredze.

Ir dzirdēts, ka saka: ''gaidot pirmo bērnu, bailes ir no tā, ka tu nezini, ko sagaidīt dzemdībās, bet, gaidot otro, trešo utt. bērnu, bailes ir tāpēc, ka tu zini, ko sagaidīt''.

Jāatceras, ka nav divu vienādu dzemdību. Ja pirmās dzemdības ir bijušas grūtas, ilgas vai notikušas ne tā, kā bija cerēts, tas nenozīmē, ka otrās tādas būs. Un tomēr, ir viegli pateikt: '' Otrā dzemdību pieredze var būt daudz labāka...’’, taču tas nenozīmē, ka visas sievietes tam pašas spēj noticēt. Un pat, ja ar prātu saprot, ka jā, var būt savādāk, tas nenozīmē, ka šī frāze un apziņa, ka otrās dzemdības var izvērsties pozitīvāk, darbosies kā burvju nūjiņa, kas izgaisinās visas negatīvās atmiņas, bailes un citas negatīvās sajūtas, ko radījusi iepriekšējā dzemdību pieredze. Bailes, priekšstati, emocijas ir tas, ka guļ mūsu zemapziņā. Un cīņā starp sajūtām vai emocijām un prātu, uzvar pēdējais. Arī šajā gadījumā būtu svarīgi gatavoties dzemdībām, kā arī saprast, kas notika pirmajās dzemdībās, ko es varu darīt, lai palīdzētu sev piedzīvot nākamās dzemdības pēc iespējas pozitīvāk un pārstrādāt iepriekšējo dzemdību laikā piedzīvoto, kas ļoti iespējams ir kaut kur nogrūsta prātā maliņā.

Starp citu, ir sievietes, kas nemaz nevēlas otreiz dzemdēt tieši negatīvās pieredzes dēļ. Lūk, cik svarīga ir dzemdību pieredze!

Hipnodzemdību kurss var palīdzēt atbrīvoties no bailēm, šaubām un trauksmes sajūtām un iegūtās zināšanas un prasmes palīdz dzemdības piedzīvot pozitīvāk.

3. Citu sieviešu pieredzes stāsti vai filmās redzētais.

Vairumā gadījumu tie ir stāsti ar negatīvu pieskaņu. Nereti šie negatīvie stāsti, komentāri un salīdzinājumi ir dzirdēti jau bērnībā vai agrā jaunībā, kā rezultātā varētu teikt, ka mēs jau no bērna kājas ‘’zinām’’, cik dzemdības ir briesmīgs un ciešanu pilns process, un tiekam tā kā ieprogrammētas, ka tas tā būs. Tad piedzemdē draudzene un apstiprina, ka tas tiešām bija briesmigi. Un mēs turpinām sevi programmēt negatīvā virzienā. Negatīvajam vienmēr ir tendence lidot tālāk un ātrāk nekā pozitīvajam. Katrs tāds stāsts, apgalvojums, komentārs iesēj un baro mūsu prātā negatīvās domas un pārliecības par dzemdībām un, katru tādu dzirdot, mēs noskurinamies un nodomājam ‘’ak šausmas’’. Kā šis var neradīt mūsos bailes vai šaubas par sevi? Visi negatīvie stāsti, komentāri un dramatiskie ekranizējumi darbojas kā hipnoterapija, tikai diemžēl ar negatīvu ietekmi.

Ko var darīt, kas var palīdzēt?

Pirmkārt, būtu jāsaka ‘’NĒ!’’ visiem turpmākajiem negatīvajiem pieredzes stāstiem un TV (filmām, šoviem), kur dzemdības tiek attēlotas dramatiski. Tas nenozīmē, ka dzīvē nevar notikt tā, kā rāda filmās, bet atceries, ka filma un TV šovi tiek radīti ar mērķi izklaidēt un aizraut. Neviens jau negrib skatīties garlaicīgas filmas, tāpēc drāma ir neatņemama sastāvdaļa.

Dažkārt, sievietes dalās ar savu dzemdību pieredzi ar mērķi otrai darīt zināmu, kā tas varot būt, lai neejot uz dzemdībām ar ilūzijām, lai gatavojoties, cik ‘’traki’’ tas būšot. Es personīgi pati šo dzirdēju no kādas kolēģes, kas ļoti labprāt dalījās ar diezgan dzīvīgiem salīdzinājumiem un epitetiem. Šī, it kā labā doma, neiztur kritiku. Kā šis man, vēl nedzemdējušai sievietei, var palīdzēt? Vienīgais, ko es pie sevis nodomāju, ir: ‘’Šausmas! Varbūt labāk nedzemdēt vispār…’’ Ja kāda draudzene vai radiniece vēlas padalīties ar savu negatīvo pieredzi, Tev ir tiesības teikt ‘’STOP!’’, ‘’NĒ!’’. Tev ir jāsargā savs lauks, savs prāts no negativitātes.

Otra lieta, kas var palīdzēt, ir afirmācijas jeb pozitīvi apgalvojumi un hipnodzemdību audio meditācijas. Tas viss var palīdzēt mainīt savu priekšstatu un domas par dzemdībam. Regulāri atkārtojot afirmācijas, tās iesēžas galvā un lēnām, pamazām sāk aizstāt negatīvo ar pozitīvo un palīdz noskaņoties dzemdībām, uzbūvēt pārliecinātību par sevi, savām spējām un vairo uzticēšanos un paļaušanos dzemdību procesam, sev un mazulim. Respektīvi, tēlaini izsakoties, mēs sējam savā prātā pretējo tam, ko sēj negatīvi stāsti. Šīs ir daudz labākas sajūtas un domas, ar ko iet uz dzemdībām, nekā bailes, šaubas, trauksme un negatīvas domas.

Ir sievietes, kam bailes ir tik izteiktas, ka tā jau ir fobija. Tadas bailes no dzemdībām sauc par takofobiju. Dažkārt šīs bailes ir neizskaidrojamas, respektīvi, nav saprotams, kur, kad un kāpēc tās vispār ir radušās. Nevar izslēgt arī, ka mūsu pašu piedzimšana var atstāt mūsos paliekošu ietekmi, un dažkārt šīs bailes ir paslēptas dziļi zemapziņā. Starp citu, bailes var arī būt par iemeslu, kāpēc pārim neizdodas tikt pie mazulīša. Ārsti rausta plecus, jo it kā fiziski abiem viss ir kārtībā, bet tomēr neizdodas un tiek uzstādīta diagnoze - unexplained infertility, tulkojumā ‘’neizskaidrojama neauglība’’. Dažkārt baiļu cēloni izdodas atrast terapiju laikā, rokoties zemapziņā.

Gatavojoties dzemdībām ar hipnodzemdību pieeju, baiļu sajūtas un negatīvo priekšstatu un domu aizvietošana ar pozitīvo, kā arī pārliecinātības, uzticēšanās, miera sajūtu vairošana un prasmes atslābināt prātu un ķermeni, ir tas, ar ko šis kurss atšķiras no citiem dzemdību sagatavošanas kursiem.

Piesakies kursam!

Kas var radīt vai pastiprināt dzemdību sāpes vai diskomfortu.

Tue, 01 Apr 2025 12:17:00 +0000

Iemeslus, kas var ietekmēt to, cik stipras sāpes vai diskomfortu Tu izjūti dzemdībās, varētu iedalīt fizioloģiskos un psiholoģiskos iemeslos.

Pie fizioloģiskiem iemesliem pieder:

Medicīniska iejaukšanās
Augļūdeņu noplūšana
Pārmērīgs muskuļu saspringums (šo var radīt arī psiholoģiski iemesli)
Neērta poza
Anatomiskas izmaiņas ķermenī

Dzemdību ierosināšana jeb indukcija un/vai stimulēšana. Šeit nav runa par to, vai to darīt vai nē, bet gan par iemeslu kā tādu. Dabisks process, kas tiek paātrināts, visticamāk notiks grūtāk nekā tad, ja šis process notiktu tad, kad ķermenis tam ir nobriedis. Analoģija: negatava augļa noraušana no koka notiek grūtāk un sāpīgāk (ja mēs pieņemam, ka kokam arī sāp) nekā tad, ja auglis ir nobriedis un nokrīt pats. Mākslīgais oksitocīns var padarīt dzemdību kontrakcijas biežākas un stiprākas. Mākslīgā oksitocīna gadījumā endorfīni (dabiskie atsāpinātāji) neizstrādājas.

Augļūdeņu atvēršana (amniotomija) vai dabiska augļūdeņu noplūšana. Dzemdību laikā, kad mazuļa galva spiež uz dzemdes kaklu, augļūdens pūslis kalpo kā amartizators, padarot dzemdību sajūtas komfortablākas. Attiecīgi, ja šī amartizatora nav, tad sajūtas var pastiprināties.

Anatomiskas izmaiņas ķermenī. Tās varētu būt iegurņa traumas vai saaugumi, mugurkaula traumas.

Neērta poza. Pozas, kas noņem svaru no muguras lejas daļas, paplašina iegurņa izmērus, atslābina iegurņa muskulatūru var palīdzēt dzemdībās izjust mazāk diskomfortu.

Pārmērīgs muskuļu saspringums. Pārāk straujš dzīves ritms, stress, negatīvas emocijas var radīt saspringumu dzemdē vai netālu esošos orgānos, kā rezultātā sajūtas var būt nepatīkamākas.

-------------------------------------------------------------------------

Biežākie psiholoģiskie iemesli ir :

Bailes (apzinātas vai neapzinātas)
Negatīvas vai trauksmainas domas
Negatīvas sajūtas (piemēram, aizvainojums, neuzticēšanās sev vai atbalsta komandai).

Vairums cilvēku jau kopš bērnības ir dzirdējuši, cik dzemdības ir briesmīgs, sāpīgs un drāmu pilns notikums. Bieži vien sievietes ļoti lapbrāt dalās ar savu negatīvo pieredzi. Tas neizbēgami ''iesēj'' mūsu prātā bailes un šaubas par sevi un dzemdību procesu. Man bija 9 gadi, kad es dzirdēju māsas draudzeni sakām, ka viņs esot mocījusies 2 sutkas. Es tajā laikā nezināju, ko nozīmē sutka. Krietni vēlāk, kad es uzzināju, ko nozīmē vārds ''sutka'', man uzreiz attausa atmiņā māsas draudzenes vārdi un nekādas labās sajūtas vai domas mani nepārņēma. Arī filmās redzētais dzemdību attēlojums un kliegšana man vienmēr sķitis biedējoši. Laika gaitā, protams, arī draudzenes dalījās ar savām pieredzēm, kas tikai pastiprināja domas, ka dzemdības ir ellīgi sāpīgs un briesmīgs process. Kādā brīdī jau šīs domas pārauga pārliecībā, ka būs traki, būs jākliedz tā, ka savu balsi neatpazīšu, iespējams, ka pēc dzemdībām es pat ienīdīšu savu vīru - jā, arī šādu komentāru es biju dzirdējusi no kādas mammas. Radās asociācija ''dzemdības = elles mokas''', kaut gan es pati pat vēl nebiju piedzīvojusi dzemdības. Saprotams, ka šādas domas un pārliecības nav sabiedrotie, ar kuriem doties dzemdībās.

Kāds sakars bailēm un negatīvām domām un sajūtām ar dzemdību sāpēm?

Vistiešākais.

1. Jau 1920-tajos gados britu ārsts Grantly Dick - Read novēroja, ka bailes rada muskuļu sasprindzinājumu, kas savukārt rada vai pastiprina sāpes. Viņš to nodēvēja par

Baiļu - Saspringuma - Sāpju sindromu. To pašu dara negatīvas vai trauksmainas domas.

2. Bailes, negatīvas domas un stress var ietekmēt hormonālās sistēmas darbību, t.i. oksitocīna un adrenalīna izstrādi. Oksitocīns ir ļoti svarīgs hormons, lai dzemdības vispār sāktos un progresētu, savukārt adrenalīns atvēršanās fāzes laikā dzemdību procesu var traucēt vai pat apstādināt. Abi šie hormoni mūsos vienlaicīgi nevar eksistēt.

Ja dzemdības nesākas dabiski vai neprogresē, var būt vajadzība iejaukties medicīniski, piemēram, pielietojot mākslīgo oksitocīnu. Mākslīgais oksitocīns var radīt biežakas un intensīvākas dzemdību kontrakcijas. Izstrādājoties dabiskajam oksitocīnam, izstrādājas arī endorfīni, kas ir mūsu dabiskie atsāpinātāji. Diemžēl mākslīgā oksitocīna gadījumā tas nenotiek. Šis viss kopā var radīt vai pastiprināt dzemdību sāpes.

Jebkura doma gan pozitīva, gan negatīva atstāj ietekmi kaut kur mūsu ķermenī. Domas rada emocijas un sajūtas. Emocijas un sajūtas atstāj ietekmi kaut kur mūsu ķermenī, tās var radīt fizioloģisku reakciju. Tas savukārt ietekmē, kā mēs uzvedamies un rīkojamies, un no tā ir atkarīgs rezultāts. Sanāk ķēdes reakcija, kuru aizsāka doma.

Varbūt esi dzirdējusi par citrona testu. Iztēlojoties sulīgu citronu, tā smaržu un garšu, vairums cilvēku novēro fizioloģisku reakciju, piemēram, siekalu pavairošanos mutē. Citam savukārt doma par skaņu, kas tiek radīta, kad ar nagiem kāds novelk pa tāfeli vai stikla virsmu, rada zossādu. Un tās bija tikai domas, tikai Tava iztēle, kas lika Tavam kermeni reaģēt! Varētu vēl minēt citus piemērus, bet doma ir skaidra.

Prāts vada, un ķermenis tam seko, citiem vārdiem, ķermenis seko prātam.

Hipnodzemdību kursa mērķi ir:

Palīdzēt mazināt vai abrīvoties no bailēm un negatīvām un trauksmainām domām par dzemdībām un aizvietot tās ar mieru, uzticēšanos sev, savam ķermenim un dzemdību procesam un pozitīvu skatījumu uz dzemdību procesu. Varam to saukt par refreimingu vai prāta pārprogrammēšanu vai mindset maiņu.
Iemācīties, kā atslābināt savu ķermeni pēc iespējas ātrāk un dziļāk.
Apgūt pašpalīdzības tehnikas, kas palīdz ļauties dzemdību procesam, saglabāt mieru un piedzīvot dzemdības pēc iespējas komfortablāk un vieglāk.

Piesakies hipnodzemdību kursam!

Ko likt dzemdību somā?

Fri, 14 Feb 2025 12:56:00 +0000

Ko likt dzemdību somā?

Bieži tiek uzdoti jautājumi un meklēti pieredzes stāsti par to, ko likt dzemdību somā un kas izrādījās lieks, kā arī par jaundzimušā drēbīšu izmēriem.

Sākšu ar ieteikumu, kā kārtot dzemdību somu. Es iesaku vadīties pēc tāda paša principa, kā Tu kārtotu ceļojuma somu/somas, proti, rokas bagāžā parasti liek to, kas ir vajadzīgs ceļošanai, šajā gadījumā dzemdībām, tātad:

ID dokuments;
Mātes pase un citi izmeklējumi, ārstu slēdzieni, ja tādi ir
dzemdību plāns (par dzemdību plāna nozīmi vairāk var lasīt šeit.);
plaušu rentgens (atbalsta personai);
dzemdību ''tērps'' (ērts kokvilnas apģērbs, maiņas apavi, zeķes. Ja plānotas ūdens dzemdības un nav vēlēšanās būt pilnīgi kailai, tad noderēs piemērots apģērbs ūdenim, piemēram, peldkostīms, krūšturis, sporta krūšturis);
pampers un pirmās drēbītes mazulim;

Noderīgi, bet ne obligāti:

nelielas (apm. 0.5L) ūdens pudeles + salmiņš. Salmiņš var būt noderīgs brīžos, kad mamma ir tādās dzemdību pozās, kā, piemērams, četrrāpus, atspiedusies uz bumbas, pārliekusies pār vannas malu u.tml.
austiņas, ja ir plānots klausīties mūziku, dzemdību affirmācijas vai meditācijas;
veselīgas uzkodas enerģijai;
dzemdību bumba + pumpis, TENS aparātiņs, ja plānots tādus izmantot.
higiēniskā lūpkrāsa/mitronošs lūpu balzams
mini gaisa ventilators/ vēdeklītis, ja ir karsta vasaras diena

''Nododamajā bagāžā'':

Viss pārējais, kas ir vajadzīgs turpmākajām dienām stacionārā:

ērts apģērbs sev, pamperi, autiņi un apģērbs mazulim. Slimnīcu mājas lapās ir atrodami saraksti ar to, ko un cik daudz slimnīca rekomendē likt dzemdību somā gan priekš mazulīša, gan mammas, tāpēc es sīkāk šeit to neuzskaitīšu.
higiēnas piederumi;
zīdīšanas krūšturis (ja plāno krūtsbarošanu);
(recepšu) medikamenti, ja Tev ir kāda hroniska saslimšana, un ārsts tādus nozīmējis;
telefona lādētājs;

Noderīgi var būt:

grāmata/žurnāli;
veselīgas uzkodas
mini gaisa ventilators/vēdeklītis, ja ir karsta vasaras diena
savs spilvens un pleds
nauda/bankas maksājumu karte

Bieži ir nācies dzirdēt jautājumu par jaundzimušā apģērbu. Tā kā nav iespējams paredzēt mazuļa lielumu un daudzi bērni mūsdienās piedzimstot ir jau garāki par 50 cm (daži jau pat tuvāk 60 cm), tad drošāk uz stacionāru būtu ņemt 56 cm vai pat 62 cm izmēra apģērbu. Mazulis pirmajos mēnēšos aug ļoti strauji, viņš var izaugt pat par 3-4 cm viena mēneša laikā, tāpēc, 56 cm izmēra apģērbi, ja vien nav piedzimis ļoti mazs bēbītis, ļoti ātri paliks par mazu.

Esmu arī dzirdējusi jautājumus par to, cik daudz pamperus priekš mazuļa ņemt līdzi uz stacionāru,. Bieži izskan ieteikumi par krēmu mammas krūtsgaliem, ja plānota krūtsbarošana, un laktācijas ielikņi, kas var būt noderīgi, bet var arī izrādīties lieki. Es ieteiktu neaizrauties ar visa kā sapirkšanu, jo parasti slimnīcās ir aptiekas, kur var nopirkt gan pamperus, ja tomēr pietrūkst, gan krēmus krūtsgaliem, ja rodas tāda vajadzība. Atceries par naudu/bankas maksājumu karti!

Tā kā dzemdību sākšanos nevar paredzēt un iznēsāta grūtniecība skaitās jau no 37. grūtniecības nedēļas, būtu vēlams dzemdību somu sagatavot līdz 37. grūtniecības nedēļai. Gatavojot dzemdību somu, ņem vērā sezonu.

Lai Tev vieglas dzemdības un skaista satikšanās ar mazuli!

Laura

Childbirth International dzemdību dūla,

sertificēta hipnodzemdību skolotāja.

Deviņi iemesli, kāpēc uzrakstīt dzemdību plānu /vīziju/ vēlmju sarakstu.

Fri, 20 Sep 2024 11:24:00 +0000

Lūk, kāpēc uzrakstīt dzemdību plānu/vīziju/vēlmju saraksti ir laba doma:

Tas liek Tev padomāt, ko Tu vispār gribi un ko negribi dzemdībās. Daudzas sievietes uz šo jautājumu nevar atbildēt, bet pēc dzemdībām saka, ka tomēr būtu vai nebūtu gribējušas kaut ko.
Iegūsi skaidrību par savām izvēles iespējām, sākot jau ar dzemdību vietas izvēli, un kas tur ir vai nav pieejams. Ja Tu nezini savas opcijas, tad Tev tādu nav. Ja Tu nezini savas tiesības, tad Tev tādu nav. Un ir dažādi varianti, ko Tu vari izvēlēties, kas standartā var netikt piedāvāti, piemēram, pozas izstumšanas fāzē. Ir lietas, kas var atstāt ilgtermiņa ietekmi uz Tevi un Tavu mazuli. Ja Tu neprasīsi, Tu nedabūsi! Tik vienkārši! Bet, lai prasītu, ir jābūt skaidrībai, ko prasīt.
Tas liek uzzināt, saprast un apgūt to, kā palīdzēt sev sasniegt to, ko Tu gribi, un kā izvairīties no tā, ko Tu negribi. Citiem vārdiem, dzemdību plāns palīdz sagatavoties dzemdībām.
Tava atbalsta persona un vecmāte sapratīs, ko Tu gribi un ko Tu negribi dzemdībās, un var palīdzēt to realizēt. Ja viņi nezina neko par Tavām vēlmēm, tad viņi arī nezina, kā palīdzēt tās piepildīt. Atbalsta persona jutīsies vairāk iesaistīta visā procesā un mazāk kā ‘’liekais ritenis’'.

Nelielā pētījumā Ahmadpour et al, 2022 Effect of implementing a birth plan on maternal and neonatal outcomes: a randomized controlled trial ir secināts, ka dzemdību plāna izveide:

5. Mazina bailes no dzemdībām

6. Dzemdību plāns palielina vaginālu dzemdību iespējamību

7. Augstākas jaundzimušā Apgares skalas vērtības pirmajās 5 min.

8. Tev būs lielāka kontroles sajūta

9. Kopumā dzemdību plāns palīdz piedzīvot pozitīvākas dzemdības.

Dzemdības nevar paredzēt un izplānot, taču fokusējoties uz to, ko Tu gribi, un zinot, kā Tu vari sev palīdzēt realizēt savu plānu/vīziju/vēlmes, ir lielāka iespēja to izdarīt, nekā, ja Tu atstāsi visu pašplūsmā.

Mājdzemdības (pareizāk būtu teikt '' plānotas ārpusstacionāra dzemdības''). Ko par to saka pētījumi?

Fri, 06 Sep 2024 11:42:00 +0000

Izdzirdot vārdu ‘’mājdzemdības’’, kādam tas asociējas ar kaut ko jauku, dabisku un tik normālu; kādam tas izsauc izbrīnu un pat šķiet, ka pirmo reizi dzird, ka mūsdienās ir arī šāda iespēja; kādam ir daudz jautājumu un jautāt vienmēr ir labi, bet kādam ir daudz negatīvu komentāru par šādu izvēli, ka škiet, ka tas cilvēks nav pat gatavs sadzirdēt, kur nu vēl pieļaut domu, ka patiesībā plānotas ārpusstacionāra dzemdības vai kā tautā saka ''mājdzemdības'' (nevis solo dzemdības (free birth)) zema riska grūtniecei varētu būt tikpat drošas kā dzemdības stacionārā. Un labākais ir tas, ka negatīvais viedoklis par mājdzemdībām ir balstīts uz NEKO. Sabiedrībā tiek automātiski pieņemts, ka dzemdības mājās = nedroši, bet dzemdības stacionārā = droši. Bet vai tiešām tas tā ir?

Uz jautājumu - kas tieši mājās var notikt tāds, kas slimnīcā nevar notikt - slimnīcā varot sniegt palīdzību ātrāk. Jā un nē! Tas ir atkarīgs, par kādu palīdzību ir runa. Mājdzemdību vecmātei līdzi ir daudz somu, kas pilnas ar visādām ‘’lietām’’. Ir pat Ministru kabineta noteikumi, kādiem instrumentiem un medikamentiem ir jābūt līdzi. Daļa cilvēku domā, ka mājdzemdību vecmāte ir, citēju vecmāti Astrīdu Milleri,: ‘’ Babene, kas ieradusies ar bībeli un dvieli rokā’’. Šis ir ļoti tālu no patiesības. Vecmāte mājdzemdībās spēj sniegt tādu pašu palīdzību kā vecmāte slimnīcā. Vienīgais, kas viņai nav līdzi ir operāciju zāle un ārstu komanda. Turklāt mājdzemdībās mammai tiek 100% nedalīta uzmanība no vecmātes puses, tāpēc viņa var jau savlaicīgi pamanīt, ja kaut kas neiet tik gludi, un lemt par dzemdību taktikas maiņu vai došanos uz slimnīcu, ko, iespējams, slimnīcā pamanītu vēlāk tikai tāpēc, ka nav nepārtraukta 1:1 uzmanība. Jā, var cerēt, ka ārkārtas gadījumā slimnīcā palīdzība tiktu sniegta nekavējoties, taču tam nav garantiju, jo pirmkārt, attiecīgais speciālists var tieši tajā brīdī nebūt uzreiz pieejams un savākt kopā komandu operācijai arī aizņem laiku. Otrkārt, arī ārsti ir tikai cilvēki, un arī viņi nestandarta situācijās var apjukt. Starp citu, daudzos gadījumos, kad ķirurģiska palīdzība ir nepieciešama, tā ir nepieciešama drīzumā, bet ne obligāti nekavējoties, kas nozīmē, ka ir iespējams paspēt aizbraukt uz slimnīcu, ja dzemdības bija paredzētas mājās (atkarīgs, protams, no attāluma līdz slimnīcai).

Šad tad nākas dzirdēt tādus apgalvojumus, kā ‘’Paldies Dievam, ka mēs bijām slimnīcā! Ja mēs nebūtu bijuši slimnīcā, tad iznākums būtu bijis ļoti bēdīgs’’. Rodas loģisks, kas var arī būt neērts jautājums - kas notika līdz tam brīdim, kad dzemdības jau bija pārtapušas par ārkārtas situāciju? Kas tika darīts vai nedarīts, līdz radās situācija, kad mamma un/vai mazulis bija (šeit gribētos lietot vārdu ‘’glābt’’) jāglābj? Varbūt fakts, ka dzemdības notika slimnīcas vidē nospēlēja lomu, kāpēc radās sarežģijumi? Videi ir liela ietekme uz dzemdību procesu (par šo vairāk stāstu hipnodzemdību kursā). Varbūt iejaukšanās dzemdību dabiskajā procesā un visu darbību svīta ir tas, kas noveda pie ārkārtas situācijas? Visām darbībām ir savi riski. Varbūt slimnīcā par vēlu tika pamanīts, ka kaut kas nav labi, jo mammai nebija 1:1 uzmanība? Vai pati sieviete uzņēmās atbildību par savām dzemdībām un bija sagatavojusies, lai palīdzētu procesam notikt pēc iespējas raitāk un vieglāk? Bet varbūt patiešām tas bija tas retais gadījums, kad ārkārtas situācija attīstījās tik zibenīgi, ka tiešām izšķirošas bija minūtes un sekundes. Bieži vien mums nepastāsta vai mēs nesadzirdam visu stāstu, bet sadzirdam tikai to ‘’ja es nebūtu bijusi slimnīcā…’’, kas automātiski liek secināt, ka mājdzemdības ir riskantas. Un ja parādās negatīva prese par kādu plānotu ārpusstacionāru dzemdību gadījumu, tas saceļ lielu vētru, bet aicinu atcerēties, ka arī slimnīcās notiek traģiski gadījumi, par kuriem sabiedrība bieži vien uzzina tikai tad, kad pati mamma ir uzdrošinājusies nākt ar to klajā medijos vai sociālajos tīklos. Ir sievietes, kuras drošāk jūtas slimnīcā, jo viņām, iespējams, drošība saistās ar ārstu komandas un aparatūru esamību līdzās. Ir sievietes, kurām tas viss uzdzen bailes. Drošības sajūtai arī ir liela ietekme uz dzemdību procesu. Tāpēc ir labi, ka ir izvēles iespējas.

Ko par plānotām ārpusstacionāra dzemdībām aka pētījumi?

Attīstīto valstu pētījumi liecina, ka dzemdības mājās ir ne tikai tikpat drošas kā dzemdības stacionārā, ja skatās uz mātes un zīdaiņu mirstības rādītājiem, bet dzemdībās mājās retāk notiek pēcdzemdību asiņošana, ir mazāk starpenes plīsumu gadījumu, lielāka iespēja piedzīvot vaginālas dzemdības un dzemdības bez medicīniskas iejaukšanās. Citiem vārdiem sakot, samazinās pēcdzemdību asiņošanas risks, starpenes plīsumu risks un iespēja, ka dzemdības beigsies ar instrumentu pielietošanu un ķeizargriezienu. Izrādās, ka mammai labāki iznākumi ir plānotās dzemdībās mājās nekā stacionārā, nepalielinoties jaundzimušā un mātes mirstības un smagu komplikāciju riskiem. Pētījumos salīdzinātas ir zema riska grūtnieces. Piemēram, nesen veiktais pētījums Hutton et al (2019) liecina, ka mirstības risks ir tāds pats neatkarīgi no tā, vai dzemdības notikušas mājās vai slimnīcā. Šis ir viens no daudzajiem pētījumiem, kurā secināts tas pats, kas citos pētījumos, bet šis pētījums ir ievērojams ar to, ka ir analizēti dati no 500,000 dzemdībām, kuras bija plānotas mājās. Saskaņā ar Jonge et al’s (2013) tika salīdzināti Nīderlandes reģistros pieejamie 2004.-2006.gada dati par 146 752 zema riska grūtniecēm (62,9% dzemdēja mājās, 37.1% stacionāros), un secināts, ka pirmdzemdētājai plānotās mājdzemdībās ir mazāki riski piedzīvot smagas dzemdību komplikācijas, nekā dzemdībās stacionāros. Bet atkārtotai dzemdētājai šie riski samazinās vēl vairāk, un atškirības tiek vērtētas kā statistiski nozīmīgas. Citiem vārdiem sakot,nav pierādījumu, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības zema riska grūtniecei, kurās klāt ir labi apmācīta vecmāte un vietā, kur ir labi izveidota transportēšanas sistēma, noved pie sliktākiem dzemdību rezultātiem.

Apsverot mājdzemdības Latvijā, es izlasīju arī Latvijā izstrādātos bakalaura darbus, kas atrodami https://majdzemdibas.lv/par-majdzemdibam-2/petijumi/. Tajos secinājumi par mājdzemdību iznākumiem salīdzinot ar dzemdību iznākumiem stacionārā ir līdzīgi attīstīto valstu veikto pētījumu secinājumiem. Diemžēl nekādu publiski pieejamu oficiālu valsts publicētu statistiku es neatradu.

Kāpēc sievietes izvēlas dzemdēt mājās?

Katrai ir savi apsvērumi, kāpēc izvēlētā dzemdību vieta ir ārpus stacionāra. Daļai tā ir negatīva pieredze, kas iegūta iepriekšējo dzemdību laikā stacionārā, kāda vēlas dzemdēt savā dabiskajā, ierastajā māju vidē, kāda ir labi informēta par to, cik dzemdības stacionāros var būt medikalizētas un grib, lai dzemdības notiktu dabiski, ar pēc iespējas mazāk nevajadzīgām rutīnas darbībām un iejaukšanām, kāda nevēlas pielāgoties slimnīcu vadlīnijām, bet gan lai vecmāte pielāgotos viņai, cik vien iespējams, un tāpēc labākais risinājums škiet ir mājdzemdības. Saskaņā ar Skrondal et al (2020) pētījumu pirmdzemdētājas Norvēģijā, kas izvēlējās dzemdēt mājās, galvenokārt to darīja iekšējas motivācijas vadītas, un viņām bija vēlme laist pasaulē mazuli drošā vidē. Viņām piemita spēcīga iekšēja pārliecība/ticība fizioloģiskam dzemdību procesam, un viņas bija cītīgi izglītojušās un gatavojušās mājdzemdībām.

Ne mazāk svarīgi....

Ok, plīsumi, griezumi, instrumenti, ķeizari, iejaukšanās (pamatota vai nepamatota), bet kā ar citu acīm mazāk redzamo vai neredzamo, piemēram, sievietes dzemdību pieredzi un to,kā viņa jūtas? Kā dzemdību pieredzi stacionāros pretstatatā mājās vērtē sievietes? Un te atkal jāsaka, ka aptaujas dati liecina, ka mājdzemdības saistās ar pozitīvāku dzemdību pieredzi. Tas, kā dzemdības tiek uztvertas, protams, ir subjektīvi. Divas uz papīra it kā vienādas dzemdības katra sieviete izjūt atšķirīgi. Apmēram, 2 - 4 % sieviešu piedzīvo posttraumatiskā stresa sindromu pēc dzemdībām, un tam ir saistība ar to, cik apmierināta sieviete ir bijusi ar dzemdībām. Vairāki pētījumi apstiprina saistību starp dzemdību pieredzi un risku, ka attīstīsies pēcdzemdību trauksme vai depresija (Eva Urbanová et al, 2021; Parivash Admadpour, 2023; Lara Seefeld et al, 2024). Līdz ar to, droši var teikt, ka dzemdību pieredze vienozīmīgi var atstāt ietekmi uz mammas mentālo veselību, kas tālāk potenciāli ietekmē viņas turpmākās attiecības ar bērnu, spēju aprūpēt bēbīti, viņas pašas un visas ģimenes labbūtību, attiecības ar partneri, bērnu skaitu ģimenē, u.c.

Aicinu Tevi uzņemties atbildību par savu dzemdību pieredzi, sagatavoties dzemdībām un izvērtēt visas savas opcijas, lai iegūtu pēc iespējas labāku dzemdību pieredzi!