hipnodzemdibas - Dzemdību stāsti

Augļa ārējā apgrozīšanas pieredze un Eviannas piedzimšanas stāsts.

Mon, 09 Feb 2026 15:10:00 +0000

Augļa ārējā apgrozīšanas pieredze

Mazulīte gulēja šķērsām un tā arī līdz 37. nedēļai nesagriezās ar galvu uz leju. Fizioterapeita ieteiktie vingrojumi un stiepšanās kaut kādā mērā palīdzēja, bet ne līdz galam. Nolēmu doties uz augļa ārējo apgrozīšanu.

Process un rezultāts - viss veiksmīgi! Ar pirmo piegājienu apgrieza. Process nav patīkams. Noteikti būs zilumi uz vēdera, jo nu to ādu/taukus/visus tos vēdera virsējos slāņus tā nopietni saspiež un stumj. Iekšā (orgānos) nekas vispār nesāpēja un neko nejuta, izņemot vienu mazu brīdi beigās, kad piekārtoja galviņu, tad to pilno urīnpūsli piespieda. Kopā tur biju no 3.5h, bet pati griešana man bija 3-5 min. Negaidīti ātri sanāca. Mana vingrošana bija palīdzējusi - dupsis bija augstāk un meitene stipri slīpāk kā pirms nedēļas. Ārste šo jau sauca par šķērsguļu. Bija skaidrs caur kuru sānu griezt un tas visu atviegloja.

Īstenībā man tev un hipnodzemdību kursam arī jāsaka paldies! Jo mūsu sarunas ļoti iedvesmo un stiprina vēlmi dzemdēt pašai, dzemdēt normāli. Iespējams bez tevis manas domas būtu citas un noskaņojums cits un varbūt uzreiz ietu ''ķeizara'' virzienā.

Pozitīva dzemdību pieredze

Eviannas piedzimšanas stāsts
Viss sākās ar ūdeņiem miegā. Respektīvi, dzemdības sākās ap 1 naktī, pamodos no tā, ka tek un neko nevaru izdarīt. Likās, ka tek daudzi litri. Pēc stundas sākās regulāras kontrakcijas, ik pa 5 min., braucām uz Stradiņiem. Īsi pēc 3iem uzņēma nodaļā ar 5cm atvērumu. Kaut kad vēlāk paprasīju epidurālo, jo no iepriekšējām dzemdībām zināju, cik spēka paņem kontrakcijas. Epidurālā anestēzija nenoņēma kontrakciju sajūtas pilnībā, bet tās bija viegli pārelpojamas. Kājas bija mazliet ‘’trauslas’’ un versija ‘’kājās’’ ar epidurālo atkrita, jo nejutos tik stabili un droši. Varēju gulēt vai uz ceļiem dzīvoties. Pagulēt gan nesanāca, bet atpūtos un

lidoju ar paklāju (piezīme: tā ir viena no hipnodzemdību kursa meditācijām), tik ne līdz īstam miegam, vismaz man tā liekas… varēju koncentrēties uz patīkamo un domāt labas domas …tas viss palīdzēja, lai pēc 8iem būtu jau pilns atvērums un spēks izstumšanai. 9.36 Evianna bija piedzimusi. Uz kontrakcijām ļoti piedomāju par atbrīvošanos, tas noteikti palīdzēja. Par to, ka bija pilns atvērums, izsecināja no manām sajūtām. Tad arī ieņēmu sānu pozu, 4 pirmās spiešanas kontrakcijas uz vieniem sāniem, 4 - uz otriem un pēdējās kādas 6 laikam bija uz muguras, jo vecmāte gribēja acu kontaktu ar mani. Bija viens neliels plīsums.

Vīrs vaktēja, lai dzeru ūdeni, mazliet pamasēja plecus, vilka zeķes, palīdzēja griezties, deva stabilitāti un bija, ar ko papļāpāt. Bija labi, kā bija. Līdz palika gaišs mani bija nereāli karsti, svīdu, pat iegāju dušā pirms epidurālās. Kad sāka aust gaisma, man kaut kā vēsi palika un prasījās zeķes, tad atkal kaut kad novilku, tad atkal auksti… nu tā es mētājos ar tām zeķēm - vīram bija ko darīt :)

Stradiņos attieksme bija super. Man nebija līgumvecmātes un īsi pirms pēdējā cēliena notika vecmāšu maiņa.

Ak jā, neatdalījās placenta ne pēc slimnīcas noliktajām 30 min., ne vēl pēc 15 min., tad nu dakterei nācās atdalīt placentu ar roku (tika ielaista papildus epidurālā anestēzija). Tas nebija sāpīgi, mazliet nepatīkami, bet ļoti ātri. Esmu laimīga un priecīga, ka viss tā labi - nevaru nevienu sliktu vārdu pateikt!

Starp citu, runājot par prāta ietekmi uz ķermeni…es biju gatava Eviannas dzimšanas dienai jau kādas 2 nedēļas pirms viņa piedzima, bet bija viens neizpildīts uzdevums - omes ierašanās pie mums mājās, kas pieskatītu vecāko bērnu, kamēr mēs abi dzemdībās. Ome ieradās vakarā un naktī dzemdības sākās. Iespējams, ka tā bija sakritība, bet es tomēr domāju, ka viņas ierašanās nospēlēja savu, jo tas bija pēdējais, ko gaidījām/kas bija jāizdara.

Eviannas mamma,

Dace

Ierosinātas dzemdības. Hipnodzemdības. Dārtas piedzimšanas stāsts.

Mon, 09 Feb 2026 15:09:00 +0000

Es zināju, ka dzemdības tiks ierosinātas jeb inducētas dažādu medicīniska rakstura iemeslu dēļ, tomēr cerēju, ka tās sāksies pašas. Dažas dienas iepriekš tika secināts, ka mans dzemdes kakliņa atvērums ir 3cm un jāstājas slimnīcā pēc 2 dienām, ja vien dabiski nesāksies ātrāk. Tomēr tajā pašā vakarā man paaugstinājās asinsspiediens un pusnaktī aizbraucu uz RDN. Nākošajā rītā tika atvērti augļūdeņi. Gāja laiks, taču dzemdes kakliņš kā bija, tā bija tie paši 3 cm, un kontrakcijas tā arī nesākās. Tika pieņemts lēmums ierosināšanu turpināt ar mākslīgo oksitocīnu.

Savā dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka nevēlos epidurālo anastēziju. Vecmāte jautāja, kāpēc nevēlos. Izskaidroju, ka nevēlos, lai ir tā, ka neko nejūtu - ne kontrakcijas, ne savas kājas (kā tas bija iepriekšējās dzemdībās). Vienojāmies, ka, ja būs vajadzība, tad es palūgšu EA un man samazinās devu, tā lai es visu justu, bet tiks noņemta tā lielā sāpe. Tiklīdz ielaida oksitocīnu, tā process sākās, kontrakciju spēks bija ‘’oj oj oj’’ kaut arī tā bija ļoti maza deva un, es saņēmu prasīto nelielo devu EA. Es jutu visu dzemdību procesu, bet tika noņemta lielā ‘’oj oj oj’’ sāpe.

Elpošana ļoti palīdzēja. Klausījos arī hipnodzemdību audio ierakstus un mainīju pozas. Pēc 3h Dārta bija piedzimusi.

Dzemdību plānā es biju ierakstījusi vēlamo izstumšana pozu,un vecmāte to respektēja. Iepriekšējās dzemdībās man nebija dzemdību plānu, vispār atklāti jāsaka, ka ne uz 1., ne 2. dzemdībām nebiju gatavojusies, kas, skatoties atpakaļ, bija kļūda.

Vecmāte vispār bija super, ar lielo burtu!!! Viņa mani uzmundrināja. Man dzemdībās nebija atbalsta personas, jo vīrs palika mājās ar 1+gadnieku, tāpēc vecmātes uzmundrinājums un attieksme bija īpaši svarīga. Anketā noteikti viņu paslavēšu.

Es jūtos emocionāli lepna par sevi. Biju pozitīvi noskaņota un grūtniecības laikā ieguldītais darbs atmaksājās!!!

Dārtas mamma

Dace Kaula

Manas otrās hipnodzemdības un mājdzemdības.

Mon, 09 Feb 2026 15:02:00 +0000

Manas otrās dzemdības bija mājdzemdības. Otrajām dzemdībām gatavojos vēl cītīgāk, jo brīdī, kad nolēmu, ka tās būs mājdzemdības, sapratu, ka gribu nodrošināties ar visu iespējamo, lai tās varētu līdz galam notikt mājās (ciktāl tas atkarīgs no manis). Sāku ar vecmātes izvēli. Apskatījos w ww.majdzemdibas.lv lapu, no tur esošajiem profiliem mana pirmā izvēle bija Astrīda Millere. Arī mana ginekoloģe bija pieminējusi Astrīdu kā vienu no pieredzējušākajām mājdzemdību vecmātēm. Satraucos, vai neesmu jau nokavējusi ‘’pieteikšanos’’ mājdzemdībām, jo ritēja jau 31.nedēļa, bet izrādījās, ka nekas vēl nebija par vēlu.

Tuvojās noteiktais dzemdību datums. Nav nekādu priekšvēstnešu. Astrīda jau iepriekš teica, ka,viņasprāt, tas ultrasonogrāfijas noteiktais datums ir par agru. Es jau pati arī biju gatava uz to, ka arī šis mazais cilvēks dzims vēlāk nekā ''paredzētais'' datums, un mani tas pat priecēja, jo bija lietas, ko vēlējos izdarīt līdz dzemdībām. Šoreiz arī nebija ne mazāko uztraukumu par to, ka mazulis it kā ‘’kavējas’’ un , ka būs ierosināšana, jo zinu, ka, pirmkārt, viņš nekavējas un līdz 42.nedēļai nekas nav ‘’pārstaigāts’’ (saskaņā ar Pasaules Veselības Organizāciju). Otrkārt, zinu, ka nav pamata ierosināt dzemdības 41+3 tikai tāpēc, ka bērniņš vēl nav piedzimis, ja nav nekādu medicīniska rakstura iemeslu, kāpēc neļaut viņam vēl padzīvoties pa punci. Turklāt, arī sonogrāfijas mērījumi var būt neprecīzi (jebkuram mērījumam var būt kļūda, ko veido gan mēraparāta kļūda, gan cilvēciskais faktors).

Dažas dienas pirms noteiktā dzemdību datuma man bija sapnis, kurā vecmāte man jautā, kurā dienā tad mans mazulis dzims, lai ieklausos zemapziņā. Uzreiz atbildēju (sapnī), ka tā būs piektdiena. Tā nu es zināju, ka tā būs piektdiena, tikai nezināju kura piektdiena. Pieļāvu domu, ka tas nenotiks tuvākajā piektdienā, bet gan drīzāk nākamajā, kas būtu 41+2 – tāpat kā mans pirmais mazulis. Vīrs sāka man katru dienu prasīt: ‘’ Kad būs, kad būs?’’. Es mierīgi un ar pārliecību katru dienu atbildēju vienu un to pašu – piektdien. Kad nu ‘’pirmā’’ piektdiena pagājā, biju diezgan pārliecināta, ka bebītis piedzims nākamajā.

Pienāk ceturtdienas vakars. Kaut kas sāk notikt. Laikam parādās gļotu korķis, īsti nezinu, neesmu pārliecināta, vai tas ir gļotu korķis. Zinu, ka gļotu korķis, tāpat kā citi priekšvēstneši, nenozīmē, ka obligāti tūlīt jāsākas aktīvām dzemdībām; var paiet dienas un pat nedēlas līdz dzemdībām. Tomēr manā gadījumā dienām un nedēļām ne tik nav laika, jo pilns termiņš pēc pirmā trimestra mērījumiem jau ir sasniegts, un tuvojas taču piektdiena. Parādās arī kaut kādas sajūtas, bet savādākas kā pirmajās dzemdībās, tāpēc atkal pilnīgi droša nebiju, ka tās ir kontrakcijas jeb viļņveida sajūtas, kā to sauc sievietes, kas praktizē hipnodzemdības. Bet kas gan cits tas varētu būt? Uzņemu laiku un ievēroju, ka, ja sēžu, tad regularitāte ir diezgan neparedzama – tad ilgst 20 sekundes, tad minūti, arī intervāli starp viļniem ir dažādi – minūte, 3 minūtes, 5 minūtes. Jo īsāka kontrakcija, jo īsāks intervāls, jo garāka kontrakcija, jo garāks intervāls. Ja apguļos uz kreisajiem sāniem, tad sajūtas ir spēcīgākas un ilgst ilgāk, arī regularitāte ir vairāk paredzema nekā sēžot. Šaubos, vai teikt, lai vecmāte brauc, vai vēl ne. Sazināmies un nolemjam, ka tomēr atbrauks.

Plkst. 00.30 atbrauc Astrīda ar vienu studenti (man nebija iebildumu pret studentu klātbūtni). Viņa saka, ka es tāda ļoti žirgta esmu. Citiem vārdiem sakot – es neizskatos pēc dzemdētājas. Es jau zināju, ka tas tā izskatās, es arī nejūtos kā dzemdētāja, jūtos ‘’nepieklājīgi’’ enerģiska, žirgta un priecīga, tāpēc šaubījos, vai saukt viņu, jo iespējams, ka tas ir pats pats sākums, un nav jau zināms, cik ilgs tas sākums var būt. Bet zinu arī to, ka hipnodzemdību mammas mēdz pārsteigt gan sevi, gan citus tieši ar to, ka neizskatās, ka būtu aktīvās dzemdībās. Tiek izmērīts atvērums. Tas ir 4 cm. Domājam, ko darīt tālāk – vai viņām palikt pie mums mājas vai braukt prom, un tad es zvanītu vēlāk. Skaļi domāju: ‘’Kad vēlāk? Pēc stundas? Pēc divām? Kurš būs tas īstais brīdis un cikos? Ka beigās nesanāk par vēlu…’’ (Astrīda man iepriekš bija ‘’solījusi’’, ka nebūs ilgāk par 6h, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka tā tas arī būs). Tā kā pareizo atbilžu uz šādiem jautājumiem vienkārši nevar būt, tad es nolemju, ka drošāk tomēr būtu, ja viņas paliktu pie manis. Astrīda gan aizbrauks mājas pēc rožu ziedlapiņām, jo man ir vēlme, lai piedzimšanas brīdis ir ūdenī ar rožu ziedlapiņām, kuru jau iepriekš biju darījusi viņai zināmu. Tā kā veikalā nopērkamās rozes visticamāk ir smidzinātas ar kādām ķīmikālijām, tad tās šoreiz neder, bet Astrīdai ir sakaltētas sava dārza rožu ziedi – nu kur vēl ideālāk! Kamēr Astrīda prom, es ar studenti kādu pustundiņu parunājamies, ierādu viņai, kur var uztaisīt tēju/kafiju, dabūt kaut ko ēdamu. Intervāli starp kontrakcijām jeb viļņiem ir ap 3 minūtēm, kontrakcijas ir ap 45 sekundēm. Es ļoti labprāt pačatotu ar topošo vecmāti vēl, tomēr nolemju doties apgulties uz kreisajiem sāniem, lai šī čalošana un tējošanās netraucē procesam virzīties uz priekšu. Oksitocīns ir kautrīgs hormons, tam ir vajadzīgs miers un pieklusināts apgaismojums. Nav arī nekādas vajadzības vilkt neko garumā, turklāt ir nakts un dabiski šajā laikā būtu jāguļ vai vismaz jābūt gultā. Apguļos blakus vecākajam bērnam un vīram (jā, mēs vēl guļam kopā ar savu 2+ gadnieku), uzlieku savus hipno-audio ierakstus, elpoju un vizualizēju, atslābinos, ļaujos procesam. Tā 2.5 stundas. Sajūtas ir intensīvākas nekā pirmajās dzemdībās, un arī citā vietā. Šīs sajūtas varētu salīdzināt ar savilkšanas sajūtām, kas rodas rokā,kad tiek mērīts asinsspiediens. Nekas nepārvarams. Sāku just kā bebītis ierotē un ievirzās dzemdību ceļos, vismaz man šķiet, ka tas ir tas, kas notiek. To arī iztēlojos. Šī vizualizācija mani ieved vēl dziļākā atslābumā. Bet šis brīdis ir ļoti īss, jo man sāk rasties aizdomas, ka bebītis sāk riktēties uz finiša taisni. Pieceļos kājās, un šī sajūta pastiprinās. Skaļi pārelpoju vilni. Nemanot, klusi un žigli kā pelīte, pieskrien Astrīda (viņa ir turpat netālu viesu guļamistabā) paklausīties tonīšus. Es saku: ‘’Man škiet, ka bebītis nāk!’’. Astrīda atbild, ka viņai arī tā liekas. Dodamies uz vannas istabu, jo tā vēlme taču ir pēc dzemdībām rožu ziedlapiņu vannā. Bet kaut kā uzrodas domas, ka nepaspēsim saliet vannā ūdeni, tad nu fiksi mainīju domas uz plānu B. Kādā brīdī pārsprāgst augļapvalki ar tādu blīkšķi kā, kad balons pārsprāgst. Man tas liekas amizanti, nezinu, kas tieši… laikam tas, ka tas notika tik negaidīti un skaļi, pie sevis pat iesmejos. 40 minūtes vēlāk mans bebītis ir piedzimis. Ievērojam visu pēc manām vēlmēm un pēdējo laiku rekomendācijām – zelta stunda (mums bija divas), āda – āda kontakts, pilnīga nabas saites izpulsēšanās. Pa to laiku mūs apciemo samiegojies 2+ gadnieks, kurš nu ir kļuvis par lielo brāli un uzdāvina māsiņai mantiņu. Arī māsiņa ir ieradusies šajā pasaulē ar dāvanu brālim, un mēs abas ar meitu esam apdāvinātas ar rozēm – meitai puķpodā, to varēs iestādīt zemē un priecāties katru vasaru. Tikai pēc pirmajām 2 stundām notiek svēršanās un mērīšanās. 55cm, 4.2kg. Jā, paliela meitene! Ir agrs piektdienas rīts!

Dzemdību ilgums kopumā zem 5 stundām, skaitot no tā brīža, ko es uztvēru kā regulāras kontrakcijas. Neviena nevajadzīga iejaukšanās. Vienīgā dzemdes kakliņa atvēruma mērīšana bija sākumā, kad atbrauca Astrīda, un tas bija pēc manis pašas vēlēšanās. Izstumšanas fāze – mierīga, saudzīga, pilnīgi instinktīva un manis/mana ķermeņa vadīta, bez dīvainām un nesaprotamām elpošanas un spiešanas instrukcijām kā tas bija pirmajās dzemdībās. Neviena plīsuma, nevienas skrambiņas. Nedaudz žēl, ka neizdevās īstenot ūdens dzemdības. Vannu būtu paspējuši sagatavot, vienīgi būtu bijis jāpārkārtojas. Kad 3.dienā es atradu paciņu ar rožu lapiņām, ko Astrīda man atstāja, es apraudājos, jo viņas ir tieši tādā krāsā kā biju iztēlojusies – rozā/lillīgas. Tas būtu bijis tik skaisti, sievišķīgi un romantiski – tieši tā, kā gribēju, lai mana meitiņa piedzimst… Bet kā jau zināms, dzemdības mēdz notikt ne tā, kā izsapņots, un domas un vēlmes dzemdību laikā arī var mainīties. Svarīgi ir klausīties savās sajūtās, pieņemt situāciju un būt gatavam atbilstoši reaģēt un rīkoties.

Paldies, ka izlasīji manu stāstu! Ceru, ka arī Tu piedzīvosi mierpilnas un komfortablas dzemdības!

Kā es nonācu pie hipnodzemdībām un manas pirmās hipnodzemdības.

Mon, 09 Feb 2026 15:00:00 +0000

Dzemdībām gatavojos laicīgi un cītīgi, iegūstot informāciju dažādos kursos. Viss tā kā teorētiski bija skaidrs – latentā fāze, aktīvā fāze, centimetri, kontrakciju garums, priekšvēstneši, kad jādodas uz slimnīcu, to, ka sāpēs tā, ka ‘’jumtu raus nost’’ u.tml. Protams, atmiņā uzkrājušies daudzu gadu laikā saklausītie mammu, draudzeņu, draudzeņu draudzeņu, kolēģu un kaimiņienu pieredzes stāsti … viena mocījusies 2 diennaktis, cita zaudējusi samaņu no sāpēm, kā minimums kliegšana pavadījusi visas dzemdības un pat tā, ka pats savu balsi nevarot atpazīt, sajūta esot tāda, ka ‘’iekšā atvērts lietussargs’’ vai , ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un ka apakšgals pēc dzemdībām līdzinās puķkāpostam. Un vēl tā miršanas sajūta…Daži salīdzinājumi tik radoši, par ko latviešu valodas skolotājām būtu liels prieks! Protams, šis viss lika man ar bailēm gaidīt dzemdību dienu. Plusā visam es vēl esmu ‘’mīkstā’’, kad runa ir par fiziskām sāpēm. Bet hey, mūsdienās ir taču glābējs – epidurālā anestēzija, lai gan no šī ‘’pasākuma’’ man arī bija bail…

Bet manī bija arī otra balss, kas teica, ka tas ir dabisks process, daba tā ir iekārtojusi, dzīvnieki dzemdē instinktu vadīti, nu nevar tā būt, ka cilvēkam dzemdības ir kaut kas ārkārtējs, briesmīgs, bez maz nepārvarams. Jā, zinu, ka var būt sarežģījumi, un tad jau tas ir cits stāsts, bet gribētos domāt, ka vairumā gadījumu visam būtu jābūt mierīgi, viegli un izdarāmi bez drāmām, un medicīniskām manipulācijām. Nu citādi taču cilvēce nebūtu izdzīvojusi līdz šai dienai…

Tā nu apzinātais prāts cīnījās ar bailēm, uztraukumu un dziļi iesakņojušiem uzskatiem, ka dzemdības ir elle zemes virsū. Vismaz man personīgi nebija sanācis nevienu sastapt, kas teiktu, ka dzemdējušas mierpilni, bez sāpēm vai vismaz ar viegli panesamām, un kas gaidītu nākamās dzemdības ar prieku. Starp citu, cīņā starp prātu un sajūtām/jūtām, uzvar sajūtas/jūtas.

Sāku domāt, kā sev palīdzēt. Tajā laika mācījos Marisa Peer RTT un hipnoterapiju un pirmo reizi dzirdēju vārdu ‘’hypnobirthing’’ (hipnodzemdības). Tobrīd dzīvoju Londonā un slimnīcā, kurā biju grūtniecības uzskaitē, atkal izlasīju vārdu ‘’hypnobirthing’’, un, ka daudz sieviešu ļoti pozitīvi atsaucas par hipnodzemdībām. Tad nu izmantoju savas nesen iegūtās zināšanas un prasmes un sāku ‘’barot’’ savu zemapziņu ar visu to, kas man bija vajadzīgs, lai iegūtu mieru un pārliecību, ka man dzemdības ‘’galvas sāpes’’ nesagādās, ka mans dzemdību stāsts būs pozitīvs un iedvesmojošs. Paralēli trenēju arī citus hipnodzemdību elementus – elpošanu, vizualizēšanu, mācījos atslābināties. Tam visam nodevos apmēram 6 nedēļas pirms dzemdībām un tā kā gaidīju savu pirmdzimto, tad varēju praktizēt visas tehnikas kaut vai visu dienu un jāsaka, ka hipno-audio (varētu saukt arī par meditācijām) tiešām arī klausījos vairākas reizes dienā – bija silts laiks,ziedēja ceriņi, ābeles, peonijas – nu idille un meditāciju klausīšanās zem ābeles vai pie peoniju krūma tikai pastiprināja manu idilli :). Starp citu, hipnoterapiju, arī izmantoju agrīnā grūtniecībā, kad bija uztraukums par to, vai bebītim viss ir labi un vai grūtniecība progresēs. Tas mani nomierināja un ļāva paļauties, ka viss attīstās tieši tā, kā tam jābūt.

Tā nu dzīvoju savā idillē līdz 40.nedēļais beigām, un bērniņš tā arī nedzima, vismaz nekas neliecināja, ka kaut kas varētu sākties tuvākajā laikā. Sāku satraukties, jo zināju, ka 41 ned.+ 3 visticamāk būs ierosināšana, kaut arī nekādu veselības problēmu ne man, ne mazulim nebija. Sāku pielietot ‘’dabiskās’’ierosināšanas metodes – izmazgāju grīdu rāpus (vajagot šādi darīt, ja gribot,lai sāktos dzemdības), gāju garās pastaigās, pat 10 km (jāpiebilst, ka pāris km naskas pastaigas bija mana ikdiena no brīža, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, un acīmredzami tas nekādi neietekmēja dzemdību sākšanos), aveņu lapu tēju dzēru no 36.nedēļas, tātad tēja arī nelīdzēja, rīcineļlu nevēlejos dzert. Nekas nepalīdzēja. Man bija sarunāta līgumvecmāte slimnīcā Latvijā (bijām jau pārvākušies uz Latviju), pie kuras ik pa 3 – 4 dienām braucu uz KTG no 40. Nedēlas. Tā kā biju uzraudzībā. 41 ned.+1 atvērums 1cm. Yei! Progress! Lai gan zinu, ka var nostaigāt ar dažu cm atvērumu dienas un pat nedēļas, bet vismaz manā gadījumā ir kaut kāds progress. Pamostos 4 no rita (sanāk 41+2) ar kaut kādām sajūtām, mēģinu gulēt tālāk, bet kā iesnaužos, tā atkal ‘’kaut kas’’ pamodina. Pa vidam pačatoju ar draudzeni. 8 ceļlos augšā, jo saprotu, ka no tādas gulšņāšanas nekāda labuma nav. Tā nu es staigāju pa māju – pasēžu tur, pasēžu citur, ieeju dušā. Vīrs ap plkst. 10 izdomā piecelties un pajautāt, kas notiekot. Atbildu, ka nav ne jausmas, kas notiek, un tā arī ir. Es elpoju un vizualizēju, ļaujos notiekošajam. Sazinos ar vecmāti, viņa saka, ka tās esot brekstona-hiksa kontrakcijas. Nezinu, kā viņa pie šāda secinājuma nonāca, laikam tāpēc, ka pati nesapratu,kas notiek un līdz ar to nemācēju paskaidrot un biju ļoti mierīga un žirgta. Tās sajūtas paliek tādas kā biežākas, un kā vilnis atnāk un aiziet, stiprums pakāpeniski pieaug un tad atslābst. Vecmāte saka, lai atbraucot uz slimnicu uz 15.00 – paskatīsimies. Pēc dažām stundām sarakstāmies, un viņa saka, lai tomēr braucot ātrāk. Baigi ātrāk nesanāk, ierodos 14.30. Domāju, ka visticamāk jāņem būs epidurālā anestēzija, jo sāk nākt miegs (naktī gulēts tikai 2 stundas) un ja ‘’šis’’ (lai kas tas arī ir) ir tikai sākums (uz ko sliecos domāt, jo, ja tas būtu beigu posms, man taču būtu jau jumts norauts), tad jāņem tā EA, lai var pagulēt kādu laiku, jo tas, kas notiek, lai gan ir viegli pārdzīvojams, aizmigt tomēr neļauj. Pārbaudām atvērumu. Vecmātei par lielu pārsteigumu ir 9cm , man arī tas ir liels un patīkams pārsteigums. Rakstu vīram, ka ir 9 cm, lai nāk iekšā slimnīcā ar koferi. Tobrīd ir kaut kādi ar kovidu saistīti noteikumi un jātaisa Covid tests, ko var darīt turpat slimnīcā. Tad, kamēr uztaisa to testu gan viņam, gan man, apģērbu slimnīcas ‘’balles kleitu’’, un ir jau pilns atvērums un mani uzaicina kāpt uz ‘’troņa’’, kā es to saucu.

Tālāk sākas kaut kas man nesaprotams. Atver augļūdeņus, tie ir tīri. Ar toņiem viss kārtībā un nu tagad esot jāspiež. Mazliet apmulstu, jo visos kursos, kuros biju piedalījusies, mācīja, ka jāspiežot tad, kad ir sajūta, ka vajag uz WC ‘’ pa lielam’’, bet man tādu sajūtu nav. Man vispār nav nekādu sajūtu. Uzcienā mani ar tabletīti, tad vēl vienu un tad vēl vienu un liek spiest. Tad ar izelpu ‘’sss’’, tad , lai pamēģinot spiest, aizturot elpu. Nekas uz priekšu nevirzās. Man liek darīt kaut ko,kas ir bezjēdzīgs, pretēji maniem instinktiem. Esot jāiekrampējas rokturos ar rokām un jāspiež cītīgāk…zodu lai turot uz leju…es uz nepareizo vietu spiežot…Tas mani samulsina vēl vairāk – kā uz nepareizo vietu? Cik vietu tad tur ir? Tiek pieaicināta vēl viena vecmāte, kas palīdzēs ar spiešanu…Kā??? No ārpuses. Viņa ar savu roku spiežas virsū no ārpuses, un man arī jāspiež tad, kad sākas kontrakcija. Kristellera metode (to uzzināju krietni vēlāk, kad par dzemdībām sāku interesēties vairāk). Es nekādas kontrakcijas nejūtu, bet vecmāte saka, ka varot redzēt, ka vēders savelkoties un tad nu esot jāspiež…Tā nu mēs spiežam – viņa uz mana punča, es ar vēderpresi…kaut kādā brīdī sajūtu to ‘’īsto’’ sajūtu, un tad arī vairs nav nesaprašanas par to, kā tad ir jāspiež, vispār nekādu jautājumu nav, jo tā īstā sajūta ir tik jaudīga, ka viņai pat nevar pretoties. Gribu uzsvērt – es nesajūtu ne sāpes, pat ne mazāko diskomfortu, bet gan drīzāk neparasti lielu, jaudīgu spiedienu. Nodomāju, ka tagad nu pa īstam sākusies tā izstumšanas fāze, par kuru runā visos kursos, un kas varot ilgt pat 2h. Tagad nu tad ‘’vērsies vaļā lietussargs’’, un būs tā sajūta, ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un tā 2 stundas, nu ja paveicas, tad mazāk… Un te pēkšņi man par lielu pārsteigumu mazulis man jau ir virsū. Man šķiet, ka es pat viņu neizspiedu, manuprāt viņs pats izlīdēja dažu minūšu laikā no brīža, kad sajutu to jaudīgo spiedienu.

Lieki piebilst, ka līdz ar iekārtošanos ‘’troņa krēslā’’, manas harmoniskās, mierīgās dzemdības bija beigušās un biju nonākusi procesā, kuru vada kāds cits nevis es pati. Ak, ja es toreiz būtu zinājusi labāk….Ja es toreiz būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es nebūtu atdevusi kontroli pār šo dabisko, fizioloģisko procesu kādam citam. Bet, hey, koncentrēsimies uz pozitīvo, un labā ziņa ir tā, ka šis izstumšanas process bija pilnīgi nesāpīgs. Es gan jutos fiziski nogurusi, man bija sajūta, ka esmu tikko darījusi High Intensity workout (tas ir treninš, kura laikā, piemēram, 1 minūti sporto un 1 minūti atpūšas. Sanāk, ka tikai pusi nodarbības ir fizisks treniņš, bet tas ir tik aktīvs un smags, ka jūties pilnīgi izpumpējies). Tā arī es jutos – izpumpējusies no fiziska darba – no bezjēdzīgas spiešanas, iekrampēšanās ‘’troņa krēsla’’ rokturos, un vēl bija karsta vasaras diena. Bet tas arī viss – izpumpējusies no fiziskas aktivitātes.

Kopumā dzemdības ilga apmēram 12 h, ja par atskaites sākumu pieņem plkst. 4, kad pamodos. Skatoties atpakaļ, nesaprotu, kā es varēju būt tik neattapīga un nesaprast, ka tās sajūtas, ko jutu noteikti nebija treniņkontrakcijas, jo viņas bija ļoti regulāras – kā pēc grāmatas. Man dzemdības nevienā brīdī nebija sāpīgas. Protams, ka nebija jau tā, ka nebija nekādu sajūtu, citādi es būtu labi izgulējusies, un mazulis nemanot uzradies mājas pats. Bet tas, ko es jutu atvēršanās fāzes laikā, bija viļnveida sajūta, kas sākas un kļūst stiprāka, sasniedzot savu augstāko punktu, tā atkal kļūst vājāka. Kā jau iepriekš pieminēju – izstumšanas fāzes laikā sākotnēji nejutu pilnīgi neko, beigās jaudīgu spiedienu. Vienīgais, kas man sāpēja, bija roku muskuļi no tās cītīgās iekrampēšanās gultas/kušetes rokturos.

Kad iznācām no dzemdību zāles, uzreiz teicu vīram – esmu gatava dzemdēt vēlreiz kaut vai rīt!

Un 2.5 gadus vēlāk dzemdēju vēlreiz.