Augļa ārējā apgrozīšanas pieredze un Eviannas piedzimšanas stāsts.

Augļa ārējā apgrozīšanas pieredze

Mazulīte gulēja šķērsām un tā arī līdz 37. nedēļai nesagriezās ar galvu uz leju. Fizioterapeita ieteiktie vingrojumi un stiepšanās kaut kādā mērā palīdzēja, bet ne līdz galam. Nolēmu doties uz  augļa  ārējo apgrozīšanu.

Process un rezultāts - viss veiksmīgi!  Ar pirmo piegājienu apgrieza. Process nav patīkams. Noteikti būs zilumi uz vēdera, jo nu to ādu/taukus/visus tos vēdera virsējos slāņus tā nopietni saspiež un stumj. Iekšā (orgānos) nekas vispār nesāpēja un neko nejuta, izņemot vienu mazu brīdi beigās, kad piekārtoja galviņu, tad to pilno urīnpūsli piespieda. Kopā tur biju no 3.5h, bet pati griešana man bija 3-5 min. Negaidīti ātri sanāca. Mana vingrošana bija palīdzējusi - dupsis bija augstāk un meitene stipri slīpāk kā pirms nedēļas. Ārste šo jau sauca par šķērsguļu. Bija skaidrs caur kuru sānu griezt un tas visu atviegloja.

Īstenībā man tev un hipnodzemdību kursam arī jāsaka paldies! Jo mūsu sarunas ļoti iedvesmo un stiprina vēlmi dzemdēt pašai, dzemdēt normāli. Iespējams bez tevis manas domas būtu citas un noskaņojums cits un varbūt uzreiz ietu ''ķeizara'' virzienā.

Pozitīva dzemdību pieredze

lidoju ar paklāju (piezīme: tā ir viena no hipnodzemdību kursa meditācijām), tik ne līdz īstam miegam, vismaz man tā liekas… varēju koncentrēties uz patīkamo un domāt labas domas …tas viss palīdzēja, lai pēc 8iem būtu jau pilns atvērums un spēks izstumšanai. 9.36 Evianna bija piedzimusi. Uz kontrakcijām ļoti piedomāju par atbrīvošanos, tas noteikti palīdzēja. Par to, ka bija pilns atvērums, izsecināja no manām sajūtām. Tad arī ieņēmu sānu pozu, 4 pirmās spiešanas kontrakcijas uz  vieniem sāniem, 4 - uz otriem un pēdējās kādas 6 laikam bija uz muguras, jo vecmāte gribēja acu kontaktu ar mani. Bija viens neliels plīsums.

Vīrs vaktēja, lai dzeru ūdeni, mazliet pamasēja plecus, vilka zeķes, palīdzēja griezties, deva stabilitāti un bija, ar ko papļāpāt. Bija labi, kā bija. Līdz palika gaišs mani bija nereāli karsti, svīdu, pat iegāju dušā pirms epidurālās. Kad sāka aust gaisma, man kaut kā vēsi palika un prasījās zeķes, tad atkal kaut kad novilku, tad atkal auksti… nu tā es mētājos ar tām zeķēm - vīram bija ko darīt :)

Stradiņos attieksme bija super.  Man nebija līgumvecmātes un īsi pirms pēdējā cēliena notika vecmāšu maiņa.

Ak jā, neatdalījās placenta ne pēc slimnīcas noliktajām 30 min., ne vēl pēc 15 min., tad nu dakterei nācās atdalīt placentu ar roku (tika ielaista papildus epidurālā anestēzija). Tas nebija sāpīgi, mazliet nepatīkami, bet ļoti ātri. Esmu laimīga un priecīga, ka viss tā labi - nevaru nevienu sliktu vārdu pateikt!

Starp citu, runājot par prāta ietekmi uz ķermeni…es biju gatava Eviannas dzimšanas dienai jau kādas 2 nedēļas pirms viņa piedzima, bet bija viens neizpildīts uzdevums - omes ierašanās pie mums mājās, kas pieskatītu vecāko bērnu, kamēr mēs abi dzemdībās. Ome ieradās vakarā un naktī dzemdības sākās. Iespējams, ka tā bija sakritība, bet es tomēr domāju, ka viņas ierašanās nospēlēja savu, jo tas bija pēdējais, ko gaidījām/kas bija jāizdara.

Eviannas mamma,

Dace

Ierosinātas dzemdības. Hipnodzemdības. Dārtas piedzimšanas stāsts.

Es zināju, ka dzemdības tiks ierosinātas jeb inducētas dažādu medicīniska rakstura iemeslu dēļ, tomēr cerēju, ka tās sāksies pašas. Dažas dienas iepriekš tika secināts, ka mans dzemdes kakliņa atvērums ir 3cm un jāstājas slimnīcā pēc 2 dienām, ja vien dabiski nesāksies ātrāk. Tomēr tajā pašā vakarā man paaugstinājās asinsspiediens un pusnaktī aizbraucu uz RDN. Nākošajā rītā tika atvērti augļūdeņi. Gāja laiks, taču dzemdes kakliņš kā bija, tā bija tie paši 3 cm, un kontrakcijas tā arī nesākās. Tika pieņemts lēmums ierosināšanu turpināt ar mākslīgo oksitocīnu.

Savā dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka nevēlos epidurālo anastēziju. Vecmāte jautāja, kāpēc nevēlos. Izskaidroju, ka nevēlos, lai ir tā, ka neko nejūtu - ne kontrakcijas, ne savas kājas (kā tas bija iepriekšējās dzemdībās). Vienojāmies, ka, ja būs vajadzība, tad es palūgšu EA un man samazinās devu, tā lai es visu justu, bet tiks noņemta tā lielā sāpe. Tiklīdz ielaida oksitocīnu, tā process sākās, kontrakciju spēks bija ‘’oj oj oj’’ kaut arī tā bija ļoti maza deva un, es saņēmu prasīto nelielo devu EA. Es jutu visu dzemdību procesu, bet tika noņemta lielā ‘’oj oj oj’’ sāpe.

Elpošana ļoti palīdzēja. Klausījos arī hipnodzemdību audio ierakstus un mainīju pozas. Pēc 3h Dārta bija piedzimusi.

Dzemdību plānā es biju ierakstījusi vēlamo izstumšana pozu,un vecmāte to respektēja. Iepriekšējās dzemdībās man nebija dzemdību plānu, vispār atklāti jāsaka, ka ne uz 1., ne 2. dzemdībām nebiju gatavojusies, kas, skatoties atpakaļ, bija kļūda.

Dārtas mamma

Dace Kaula

Manas otrās hipnodzemdības un mājdzemdības.

Manas otrās dzemdības bija mājdzemdības. Otrajām dzemdībām gatavojos vēl cītīgāk, jo brīdī, kad nolēmu, ka tās būs mājdzemdības, sapratu, ka gribu nodrošināties ar visu iespējamo, lai tās varētu līdz galam notikt mājās (ciktāl tas atkarīgs no manis). Sāku ar vecmātes izvēli. Apskatījos www.majdzemdibas.lv lapu, no tur esošajiem profiliem mana pirmā izvēle bija Astrīda Millere. Arī mana ginekoloģe bija pieminējusi Astrīdu kā vienu no pieredzējušākajām mājdzemdību vecmātēm. Satraucos, vai neesmu jau nokavējusi ‘’pieteikšanos’’ mājdzemdībām, jo ritēja jau 31.nedēļa, bet izrādījās, ka nekas vēl nebija par vēlu.

Lasīt tālāk »

Kā es nonācu pie hipnodzemdībām un manas pirmās hipnodzemdības.

Dzemdībām gatavojos laicīgi un cītīgi, iegūstot informāciju dažādos kursos. Viss tā kā teorētiski bija skaidrs – latentā fāze, aktīvā fāze, centimetri, kontrakciju garums, priekšvēstneši, kad jādodas uz slimnīcu, to, ka sāpēs tā, ka ‘’jumtu raus nost’’ u.tml. Protams, atmiņā uzkrājušies daudzu gadu laikā saklausītie mammu, draudzeņu, draudzeņu draudzeņu, kolēģu un kaimiņienu pieredzes stāsti  … viena mocījusies 2 diennaktis, cita zaudējusi samaņu no sāpēm, kā minimums kliegšana pavadījusi visas dzemdības un pat tā, ka pats savu balsi nevarot atpazīt, sajūta esot tāda, ka ‘’iekšā atvērts lietussargs’’ vai , ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un ka apakšgals pēc dzemdībām līdzinās puķkāpostam. Un vēl tā miršanas sajūta…Daži salīdzinājumi tik radoši, par ko latviešu valodas skolotājām būtu liels prieks! Protams, šis viss lika man ar bailēm gaidīt dzemdību dienu. Plusā visam es vēl esmu ‘’mīkstā’’, kad runa ir par fiziskām sāpēm. Bet hey, mūsdienās ir taču glābējs – epidurālā anestēzija, lai gan no šī ‘’pasākuma’’ man arī bija bail…

Bet manī bija arī otra balss, kas teica, ka tas ir dabisks process, daba tā ir iekārtojusi, dzīvnieki dzemdē instinktu vadīti, nu nevar tā būt, ka cilvēkam dzemdības ir kaut kas ārkārtējs, briesmīgs, bez maz nepārvarams. Jā, zinu, ka var būt sarežģījumi, un tad jau tas ir cits stāsts, bet gribētos domāt, ka vairumā gadījumu visam būtu jābūt mierīgi, viegli un izdarāmi bez drāmām, un medicīniskām manipulācijām. Nu citādi taču cilvēce nebūtu izdzīvojusi līdz šai dienai…

Tā nu apzinātais prāts cīnījās ar bailēm, uztraukumu un dziļi iesakņojušiem uzskatiem, ka dzemdības ir elle zemes virsū. Vismaz man personīgi nebija sanācis nevienu sastapt, kas teiktu, ka dzemdējušas mierpilni, bez sāpēm vai vismaz ar viegli panesamām, un kas gaidītu nākamās dzemdības ar prieku. Starp citu, cīņā starp prātu un sajūtām/jūtām, uzvar sajūtas/jūtas.

Sāku domāt, kā sev palīdzēt. Tajā laika mācījos Marisa Peer RTT un hipnoterapiju un pirmo reizi dzirdēju vārdu ‘’hypnobirthing’’ (hipnodzemdības). Tobrīd dzīvoju Londonā un slimnīcā, kurā biju grūtniecības uzskaitē, atkal izlasīju vārdu ‘’hypnobirthing’’, un, ka daudz sieviešu ļoti pozitīvi atsaucas par hipnodzemdībām. Tad nu izmantoju savas nesen iegūtās zināšanas un prasmes un sāku ‘’barot’’ savu zemapziņu ar visu to, kas man bija vajadzīgs, lai iegūtu mieru un pārliecību, ka man dzemdības ‘’galvas sāpes’’ nesagādās, ka mans dzemdību stāsts būs pozitīvs un iedvesmojošs. Paralēli trenēju arī citus hipnodzemdību elementus – elpošanu, vizualizēšanu, mācījos atslābināties. Tam visam nodevos apmēram 6 nedēļas pirms dzemdībām un tā kā gaidīju savu pirmdzimto, tad varēju praktizēt visas tehnikas kaut vai visu dienu un jāsaka, ka hipno-audio (varētu saukt arī par meditācijām) tiešām arī klausījos vairākas reizes dienā – bija silts laiks,ziedēja ceriņi, ābeles, peonijas – nu idille un meditāciju klausīšanās zem ābeles vai pie peoniju krūma tikai pastiprināja manu idilli :). Starp citu, hipnoterapiju, arī izmantoju agrīnā grūtniecībā, kad bija uztraukums par to, vai bebītim viss ir labi un vai grūtniecība progresēs. Tas mani nomierināja un ļāva paļauties, ka viss attīstās tieši tā, kā tam jābūt.

Tā nu dzīvoju savā idillē līdz 40.nedēļais beigām, un bērniņš tā arī nedzima, vismaz nekas neliecināja, ka kaut kas varētu sākties tuvākajā laikā. Sāku satraukties, jo zināju, ka 41 ned.+ 3 visticamāk būs ierosināšana, kaut arī nekādu veselības problēmu ne man, ne mazulim nebija. Sāku pielietot ‘’dabiskās’’ierosināšanas metodes – izmazgāju grīdu rāpus (vajagot šādi darīt, ja gribot,lai sāktos dzemdības), gāju garās pastaigās, pat 10 km (jāpiebilst, ka pāris km naskas pastaigas bija mana ikdiena no brīža, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, un acīmredzami tas nekādi neietekmēja dzemdību sākšanos), aveņu lapu tēju dzēru no 36.nedēļas, tātad tēja arī nelīdzēja, rīcineļlu nevēlejos dzert. Nekas nepalīdzēja. Man bija sarunāta līgumvecmāte slimnīcā Latvijā (bijām jau pārvākušies uz Latviju), pie kuras ik pa 3 – 4 dienām braucu uz KTG no 40. Nedēlas. Tā kā biju uzraudzībā. 41 ned.+1 atvērums 1cm. Yei! Progress! Lai gan zinu, ka var nostaigāt ar dažu cm atvērumu dienas un pat nedēļas, bet vismaz manā gadījumā ir kaut kāds progress. Pamostos 4 no rita (sanāk 41+2) ar kaut kādām sajūtām, mēģinu gulēt tālāk, bet kā iesnaužos, tā atkal ‘’kaut kas’’ pamodina. Pa vidam pačatoju ar draudzeni. 8 ceļlos augšā, jo saprotu, ka no tādas gulšņāšanas nekāda labuma nav. Tā nu es staigāju pa māju – pasēžu tur, pasēžu citur, ieeju dušā. Vīrs ap plkst. 10 izdomā piecelties un pajautāt, kas notiekot. Atbildu, ka nav ne jausmas, kas notiek, un tā arī ir. Es elpoju un vizualizēju, ļaujos notiekošajam. Sazinos ar vecmāti, viņa saka, ka tās esot brekstona-hiksa kontrakcijas. Nezinu, kā viņa pie šāda secinājuma nonāca, laikam tāpēc, ka pati nesapratu,kas notiek un līdz ar to nemācēju paskaidrot un biju ļoti mierīga un žirgta. Tās sajūtas paliek tādas kā biežākas, un kā vilnis atnāk un aiziet, stiprums pakāpeniski pieaug un tad atslābst. Vecmāte saka, lai atbraucot uz slimnicu uz 15.00 – paskatīsimies. Pēc dažām stundām sarakstāmies, un viņa saka, lai tomēr braucot ātrāk. Baigi ātrāk nesanāk, ierodos 14.30. Domāju, ka visticamāk jāņem būs epidurālā anestēzija, jo sāk nākt miegs (naktī gulēts tikai 2 stundas) un ja ‘’šis’’ (lai kas tas arī ir) ir tikai sākums (uz ko sliecos domāt, jo, ja tas būtu beigu posms, man taču būtu jau jumts norauts), tad jāņem tā EA, lai var pagulēt kādu laiku, jo tas, kas notiek, lai gan ir viegli pārdzīvojams, aizmigt tomēr neļauj. Pārbaudām atvērumu. Vecmātei par lielu pārsteigumu ir 9cm , man arī tas ir liels un patīkams pārsteigums. Rakstu vīram, ka ir 9 cm, lai nāk iekšā slimnīcā ar koferi. Tobrīd ir  kaut kādi ar kovidu saistīti noteikumi un jātaisa Covid tests, ko var darīt turpat slimnīcā. Tad, kamēr uztaisa to testu gan viņam, gan man, apģērbu slimnīcas ‘’balles kleitu’’, un ir jau pilns atvērums un mani uzaicina kāpt uz ‘’troņa’’, kā es to saucu.

Tālāk sākas kaut kas man nesaprotams. Atver augļūdeņus, tie ir tīri. Ar toņiem viss kārtībā un nu tagad esot jāspiež. Mazliet apmulstu, jo visos kursos, kuros biju piedalījusies, mācīja, ka jāspiežot tad, kad ir sajūta, ka vajag uz WC ‘’ pa lielam’’, bet man tādu sajūtu nav. Man vispār nav nekādu sajūtu. Uzcienā mani ar tabletīti, tad vēl vienu un tad vēl vienu un liek spiest.  Tad  ar izelpu ‘’sss’’, tad , lai pamēģinot spiest, aizturot elpu. Nekas uz priekšu nevirzās. Man liek darīt kaut ko,kas ir bezjēdzīgs, pretēji maniem instinktiem. Esot jāiekrampējas rokturos ar rokām un jāspiež cītīgāk…zodu lai turot uz leju…es uz nepareizo vietu spiežot…Tas mani samulsina vēl vairāk – kā uz nepareizo vietu? Cik vietu tad tur ir? Tiek pieaicināta vēl viena vecmāte, kas palīdzēs ar spiešanu…Kā??? No ārpuses. Viņa ar savu roku spiežas virsū no ārpuses, un man arī jāspiež tad, kad sākas kontrakcija. Kristellera metode (to uzzināju krietni vēlāk, kad par dzemdībām sāku interesēties vairāk). Es nekādas kontrakcijas nejūtu, bet vecmāte saka, ka varot redzēt, ka vēders savelkoties un tad nu esot jāspiež…Tā nu mēs spiežam – viņa uz mana punča, es ar vēderpresi…kaut kādā brīdī sajūtu to ‘’īsto’’ sajūtu, un tad arī vairs nav nesaprašanas par to, kā tad ir jāspiež, vispār nekādu jautājumu nav, jo tā īstā sajūta ir tik jaudīga, ka viņai pat nevar pretoties. Gribu uzsvērt – es nesajūtu ne sāpes, pat ne mazāko diskomfortu, bet gan drīzāk neparasti lielu, jaudīgu spiedienu. Nodomāju, ka tagad nu pa īstam sākusies tā izstumšanas fāze, par kuru runā visos kursos, un kas varot ilgt pat 2h. Tagad nu tad ‘’vērsies vaļā lietussargs’’, un būs tā sajūta, ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un tā 2 stundas, nu ja paveicas, tad mazāk… Un te pēkšņi man par lielu pārsteigumu mazulis man jau ir virsū. Man šķiet, ka es pat viņu neizspiedu, manuprāt viņs pats izlīdēja dažu minūšu laikā no brīža, kad sajutu to jaudīgo spiedienu.

Lieki piebilst, ka līdz ar iekārtošanos ‘’troņa krēslā’’, manas harmoniskās, mierīgās dzemdības bija beigušās un biju nonākusi procesā, kuru vada kāds cits nevis es pati. Ak, ja es toreiz būtu zinājusi labāk….Ja es toreiz būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es nebūtu atdevusi kontroli pār šo dabisko, fizioloģisko procesu kādam citam. Bet, hey, koncentrēsimies uz pozitīvo, un labā ziņa ir tā, ka šis izstumšanas process bija pilnīgi nesāpīgs. Es gan jutos fiziski nogurusi, man bija sajūta, ka esmu tikko darījusi High Intensity workout (tas ir treninš, kura laikā, piemēram, 1 minūti sporto un 1 minūti atpūšas. Sanāk, ka tikai pusi nodarbības ir fizisks treniņš, bet tas ir tik aktīvs un smags, ka jūties pilnīgi izpumpējies). Tā arī es jutos – izpumpējusies no fiziska darba – no bezjēdzīgas spiešanas, iekrampēšanās ‘’troņa krēsla’’ rokturos, un vēl bija karsta vasaras diena. Bet tas arī viss – izpumpējusies no fiziskas aktivitātes.

Kopumā dzemdības ilga apmēram 12 h, ja par atskaites sākumu pieņem plkst. 4, kad pamodos. Skatoties atpakaļ, nesaprotu, kā es varēju būt tik neattapīga un nesaprast, ka tās sajūtas, ko jutu noteikti nebija treniņkontrakcijas, jo viņas bija ļoti regulāras – kā pēc grāmatas. Man dzemdības nevienā brīdī nebija sāpīgas. Protams, ka nebija jau tā, ka nebija nekādu sajūtu, citādi es būtu labi izgulējusies, un mazulis nemanot uzradies mājas pats. Bet tas, ko es jutu atvēršanās fāzes laikā, bija viļnveida sajūta, kas sākas un kļūst stiprāka, sasniedzot savu augstāko punktu, tā atkal kļūst vājāka. Kā jau iepriekš pieminēju – izstumšanas fāzes laikā sākotnēji nejutu pilnīgi neko, beigās jaudīgu spiedienu. Vienīgais, kas man sāpēja, bija roku muskuļi no tās cītīgās iekrampēšanās gultas/kušetes rokturos.

Kad iznācām no dzemdību zāles, uzreiz teicu vīram – esmu gatava dzemdēt vēlreiz kaut vai rīt!

Un 2.5 gadus vēlāk dzemdēju vēlreiz.