Kas var radīt vai pastiprināt dzemdību sāpes vai diskomfortu.
Iemeslus, kas var ietekmēt
to, cik stipras sāpes vai diskomfortu Tu izjūti dzemdībās, varētu
iedalīt fizioloģiskos un psiholoģiskos
iemeslos.
Ko likt dzemdību somā?
Ko likt dzemdību somā?
Bieži tiek uzdoti jautājumi un meklēti pieredzes stāsti par to, ko likt dzemdību somā un kas izrādījās lieks, kā arī par jaundzimušā drēbīšu izmēriem.
Ierosinātas dzemdības. Hipnodzemdības - Dārtas piedzimšanas stāsts.
Es zināju, ka
dzemdības tiks ierosinātas jeb inducētas dažādu medicīniska
rakstura iemeslu dēļ, tomēr cerēju, ka tās sāksies pašas. Dažas
dienas iepriekš tika secināts, ka mans dzemdes kakliņa atvērums ir
3cm un jāstājas slimnīcā pēc 2 dienām, ja vien dabiski nesāksies
ātrāk. Tomēr tajā pašā vakarā man paaugstinājās asinsspiediens un
pusnaktī aizbraucu uz RDN. Nākošajā rītā tika atvērti augļūdeņi.
Gāja laiks, taču dzemdes kakliņš kā bija, tā bija tie paši 3 cm, un
kontrakcijas tā arī nesākās. Tika pieņemts lēmums ierosināšanu
turpināt ar mākslīgo oksitocīnu.
Deviņi iemesli, kāpēc uzrakstīt dzemdību plānu /vīziju/ vēlmju sarakstu.
Mājdzemdības un ko par to saka pētījumi.
Izdzirdot vārdu ‘’mājdzemdības’’, kādam tas asociējas ar kaut ko jauku, dabisku un tik normālu; kādam tas izsauc izbrīnu un pat šķiet, ka pirmo reizi dzird, ka mūsdienās ir arī šāda iespēja; kādam ir daudz jautājumu un jautāt vienmēr ir labi, bet kādam ir daudz negatīvu komentāru par šādu izvēli, ka škiet, ka tas cilvēks nav pat gatavs sadzirdēt, kur nu vēl pieļaut domu, ka patiesībā plānotas mājdzemdības (nevis solo dzemdības (free birth)) zema riska grūtniecei varētu būt tikpat drošas kā dzemdības stacionārā. Un labākais ir tas, ka negatīvais viedoklis par mājdzemdībām ir balstīts uz NEKO. Sabiedrībā tiek automātiski pieņemts, ka dzemdības mājās = nedroši, bet dzemdības stacionārā = droši. Bet vai tiešām tas tā ir?
Manas otrās hipnodzemdības un mājdzemdības.
Manas otrās
dzemdības bija mājdzemdības. Otrajām dzemdībām gatavojos vēl
cītīgāk, jo brīdī, kad nolēmu, ka tās būs mājdzemdības, sapratu, ka
gribu nodrošināties ar visu iespējamo, lai tās varētu līdz galam
notikt mājās (ciktāl tas atkarīgs no manis). Sāku ar vecmātes
izvēli. Apskatījos www.majdzemdibas.lv
lapu, no tur esošajiem profiliem mana pirmā izvēle bija Astrīda
Millere. Arī mana ginekoloģe bija pieminējusi Astrīdu kā vienu no
pieredzējušākajām mājdzemdību vecmātēm. Satraucos, vai neesmu jau
nokavējusi ‘’pieteikšanos’’ mājdzemdībām, jo ritēja jau 31.nedēļa,
bet izrādījās, ka nekas vēl nebija par vēlu.
Kā es nonācu pie hipnodzemdībām un manas pirmās hipnodzemdības
Dzemdībām gatavojos laicīgi un cītīgi, iegūstot informāciju dažādos kursos. Viss tā kā teorētiski bija skaidrs – latentā fāze, aktīvā fāze, centimetri, kontrakciju garums, priekšvēstneši, kad jādodas uz slimnīcu, to, ka sāpēs tā, ka ‘’jumtu raus nost’’ u.tml. Protams, atmiņā uzkrājušies daudzu gadu laikā saklausītie mammu, draudzeņu, draudzeņu draudzeņu, kolēģu un kaimiņienu pieredzes stāsti … viena mocījusies 2 diennaktis, cita zaudējusi samaņu no sāpēm, kā minimums kliegšana pavadījusi visas dzemdības un pat tā, ka pats savu balsi nevarot atpazīt, sajūta esot tāda, ka ‘’iekšā atvērts lietussargs’’ vai , ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un ka apakšgals pēc dzemdībām līdzinās puķkāpostam. Un vēl tā miršanas sajūta…Daži salīdzinājumi tik radoši, par ko latviešu valodas skolotājām būtu liels prieks! Protams, šis viss lika man ar bailēm gaidīt dzemdību dienu. Plusā visam es vēl esmu ‘’mīkstā’’, kad runa ir par fiziskām sāpēm. Bet hey, mūsdienās ir taču glābējs – epidurālā anestēzija, lai gan no šī ‘’pasākuma’’ man arī bija bail…