Augļa ārējā apgrozīšanas pieredze un Eviannas piedzimšanas stāsts
Augļa ārējā apgrozīšanas pieredze
Mazulīte gulēja šķērsām un tā arī līdz 37. nedēļai nesagriezās ar galvu uz leju. Fizioterapeita ieteiktie vingrojumi un stiepšanās kaut kādā mērā palīdzēja, bet ne līdz galam. Nolēmu doties uz augļa ārējo apgrozīšanu.
Process un rezultāts - viss veiksmīgi! Ar pirmo piegājienu apgrieza. Process nav patīkams. Noteikti būs zilumi uz vēdera, jo nu to ādu/taukus/visus tos vēdera virsējos slāņus tā nopietni saspiež un stumj. Iekšā (orgānos) nekas vispār nesāpēja un neko nejuta, izņemot vienu mazu brīdi beigās, kad piekārtoja galviņu, tad to pilno urīnpūsli piespieda. Kopā tur biju no 3.5h, bet pati griešana man bija 3-5 min. Negaidīti ātri sanāca. Mana vingrošana bija palīdzējusi - dupsis bija augstāk un meitene stipri slīpāk kā pirms nedēļas. Ārste šo jau sauca par šķērsguļu. Bija skaidrs caur kuru sānu griezt un tas visu atviegloja.
Īstenībā man tev un hipnodzemdību kursam arī jāsaka paldies! Jo mūsu sarunas ļoti iedvesmo un stiprina vēlmi dzemdēt pašai, dzemdēt normāli. Iespējams bez tevis manas domas būtu citas un noskaņojums cits un varbūt uzreiz ietu Ķeizara virzienā.
Pozitīva dzemdību pieredze
Eviannas piedzimšanas stāsts
Viss sākās ar ūdeņiem miegā. Respektīvi, dzemdības sākās ap 1 naktī, pamodos no tā, ka tek un neko nevaru izdarīt. Likās, ka tek daudzi litri. Pēc stundas sākās regulāras kontrakcijas, ik pa 5 min., braucām uz Stradiņiem. Īsi pēc 3iem uzņēma nodaļā ar 5cm atvērumu. Kaut kad vēlāk paprasīju epidurālo, jo no iepriekšējām dzemdībām zināju, cik spēka paņem kontrakcijas. Epidurālā anestēzija nenoņēma kontrakciju sajūtas pilnībā, bet tās bija viegli pārelpojamas. Kājas bija mazliet ‘’trauslas’’ un versija ‘’kājās’’ ar epidurālo atkrita, jo nejutos tik stabili un droši. Varēju gulēt vai uz ceļiem dzīvoties. Pagulēt gan nesanāca, bet atpūtos unlidoju ar paklāju (piezīme: tā ir viena no hipnodzemdību kursa meditācijām), tik ne līdz īstam miegam, vismaz man tā liekas… varēju koncentrēties uz patīkamo un domāt labas domas …tas viss palīdzēja, lai pēc 8iem būtu jau pilns atvērums un spēks izstumšanai. 9.36 Evianna bija piedzimusi. Uz kontrakcijām ļoti piedomāju par atbrīvošanos, tas noteikti palīdzēja. Par to, ka bija pilns atvērums, izsecināja no manām sajūtām. Tad arī ieņēmu sānu pozu, 4 pirmās spiešanas kontrakcijas uz vieniem sāniem, 4 - uz otriem un pēdējās kādas 6 laikam bija uz muguras, jo vecmāte gribēja acu kontaktu ar mani. Bija viens neliels plīsums.
Vīrs vaktēja, lai dzeru ūdeni, mazliet pamasēja plecus, vilka zeķes, palīdzēja griezties, deva stabilitāti un bija, ar ko papļāpāt. Bija labi, kā bija. Līdz palika gaišs mani bija nereāli karsti, svīdu, pat iegāju dušā pirms epidurālās. Kad sāka aust gaisma, man kaut kā vēsi palika un prasījās zeķes, tad atkal kaut kad novilku, tad atkal auksti… nu tā es mētājos ar tām zeķēm - vīram bija ko darīt :)
Stradiņos attieksme bija super. Man nebija līgumvecmātes un īsi pirms pēdējā cēliena notika vecmāšu maiņa.
Ak jā, neatdalījās placenta ne pēc slimnīcas noliktajām 30 min., ne vēl pēc 15 min., tad nu dakterei nācās atdalīt placentu ar roku (tika ielaista papildus epidurālā anestēzija). Tas nebija sāpīgi, mazliet nepatīkami, bet ļoti ātri. Esmu laimīga un priecīga, ka viss tā labi - nevaru nevienu sliktu vārdu pateikt!
Starp citu, runājot par prāta ietekmi uz ķermeni…es biju gatava Eviannas dzimšanas dienai jau kādas 2 nedēļas pirms viņa piedzima, bet bija viens neizpildīts uzdevums - omes ierašanās pie mums mājās, kas pieskatītu vecāko bērnu, kamēr mēs abi dzemdībās. Ome ieradās vakarā un naktī dzemdības sākās. Iespējams, ka tā bija sakritība, bet es tomēr domāju, ka viņas ierašanās nospēlēja savu, jo tas bija pēdējais, ko gaidījām/kas bija jāizdara.
Eviannas mamma,
Dace